Pāvils Rozītis
(1899-1937)
Pāvils Rozītis ir rakstnieks, žurnālists, tulkotājs un literatūrkritiķis. Psiholoģiskās prozas tradīciju izkopējs latviešu literatūrā. Pilnīgojis satīriskās un anekdotiskās noveles žanru.
Rakstnieks dzimis 1889. gada 1. decembrī Cēsu pusē, Liepas pagasta Purapilpos saimnieka ģimenē.1894. gadā zaudējis tēvu un tēva mājas. Ar māti un jaunākajām māsām bērnību pavadīja Liepas pagasta Auduļos diezgan lielā trūkumā. Mācījies Liepas pagastskolā, Valmieras pilsētas skolā (1901-1902), E. Liepiņa privātajā proģimnāzijā (1902-1907), kur viņa skolasbiedri bija vēlāk pazīstami literāti, mākslinieki un kultūras darbinieki: Rūdolfs Egle (1889-1947), Linards Laicens (1883-1938), Niklāvs Strunke (1894-1966), Arveds Švābe (1888-1959). 1909. gadā pirmās P. Rozīša publikācijas bija tulkojumi, 1910. gadā dzejoļi un īsie stāsti. Studējis Alfonsa Šaņavska tautas universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē (1910-1914; Maskavā). Strādājis laikrakstos Jaunākās Ziņas, Līdums. Pirmā pasaules kara gadus kopā ar citiem latviešu literātiem aizvadīja Baku apkārtnē, kur bija ierēdnis naftas rūpnīcā (1915-1918). 1918. gadā pēc atgriešanās Latvijā nodarbojies ar literāru darbu. Bijis apgāda Latvju kultūra literārais redaktors un žurnāla Ritums redaktors (1921-1926). Studējis tieslietas Latvijas Universitātē (1921-1927), studijas gan nav pabeidzis. 1923. gadā kopā ar izdevējiem saukts pie kriminālatbildības, apsūdzot pornogrāfijas un nekaunīgu rakstu ražošanā un izplatīšanā par darbiem, kas apkopoti krājumā Portrejas. Attaisnots. Pēc tam strādājis dažādus darbus.
Autora daiļradē ražīgākie bija 19. gs. 20. un 30. gadi. Rozītis rakstīja dzeju, prozu, īsprozu, kā arī recenzijas par teātra izrādēm un publicistiskus rakstus. Lirika apkopota krājumos Kaijas (1910), Ziedu krūze (1912), Zīļu rota (1918), Skanošais laiks, Jaunavības tornis (abi 1919), Zobens un lilija (1920), Mans korāns (1923), Pie akas (1927), Sarunas (1936). Lirikā plašs intensīvu pārdzīvojumu spektrs no liesmainas erotikas līdz skumjai apcerei. Sarakstījis četrus žanriski atšķirīgus romānus: diloģiju Divas sejas (1921) un Uguns ceļi (1924), romānus Ceplis (1928) un Valmieras puikas (1936). Ceplī meistarīgi tiek izsmietas 20. gadu Latvijas uzņēmēju aprindas. Interesanti, ka romānā tēlotās latviešu rūpnieku savstarpējās attiecības, biznesa metodes un attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem arī šodien ir tikpat aktuālas. Romāns ir viens no labākajiem un pazīstamākajiem P. Rozīša darbiem. Tā popularitāti mūsdienās veicinājusi arī veiksmīgā ekranizācijas 1972. gadā režisors Rolands Kalniņš pēc šī romāna motīviem uzņēma filmu, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Romāna dramatizējums vairākkārt iestudēts Latvijas teātros (pirmais bija A. Amtmaņa-Briedīša iestudējums 1953. gadā toreizējā Valsts Akadēmiskajā drāmas teātrī ar Jāni Osi galvenajā lomā).
Savukārt romāns Valmieras puikas ir autobiogrāfisks darbs, kurā notikumi risinās pirms 1905. gada revolūcijas. Tie skatīti galvenokārt Valmieras skolēnu acīm. Darbā spilgti izpaužas autora novērotāja prasmes un māka veidot aizraujošu sižetu un interesantus raksturus, spilgti un patiesi tēlota Valmiera, īpaša uzmanību autors pievērsis Gaujai.
Dzīves pēdējos gados bija Rīgas 3. bibliotēkas pārzinis. Pēdējais Rozīša darbs romāns Zemes prieks netika pabeigts, jo 1937. gada 20. februārī rakstnieks Rīgā mira, apglabāts Meža kapos.
Izmantotā literatūra:
- Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R., 2003, 494. lpp.
Skatīt arī Literatura.lv
Skatīt arī Valmieras bibliotēka
Skatīt arī Zvaigzne.lv
Skatīt arī Vikipēdija