Ēzops
(
Αἴσωπος, Aísōpos; c. 620-564 pirms mūsu ēras; Senajā Grieķijā)
Sengrieķu dzejnieks, tiek uzskatīts par fabulas žanra radītāju.
Literatūras avotos minēts, ka Ēzops bija frīģiešu vergs, bet par viņa dzīvi ir zināms maz. Tomēr fabulu žanra pirmsākumi ir cieši saistīti tieši ar Ēzopa vārdu.
Gan sengrieķu, gan romiešu agrīnajiem literārajiem darbiem bija izteikti reliģiska un didaktiska ievirze. Tā dēvētās Ēzopa fabulas un citi anonīmi alegoriski didaktiski stāsti lika pamatus fabulas žanram. un visas savas vēlākās fabulas grieķi un romieši parasti sauca par Ēzopa fabulām. "Ēzopa fabulas" (no kurām lielākā daļa ir antropomorfie dzīvnieki kā galvenie varoņi) ir saglabājušās savu popularitāti cauri laikiem, un tās joprojām tiek pasniegtas kā morāles mācības un izmantotas kā pamats dažādām jaunrades formām, īpaši bērnu daiļdarbiem un animācijas filmām.
Iespējams, ka Ēzops, kā jau nebrīvs cilvēks, baidījās savas domas izsacīt tiešā veidā, tāpēc savas fabulas rakstījis ar aplinkus mājieniem. Tātad Ēzopa valoda ir līdzību valoda, maskēts domu izteikšanas veids slēptu mājienu valoda, kas bieži lietota cenzūras apstākļos. Jēdziens "Ēzopa valoda" ir aktuāls arī latviešu padomu laika daiļradē, īpaši dzejā. Ēzopa valodas aktuāls izmantojums aizsākas apmēram sešdesmitajos gados. Viņa fabulas ir arī pirmavots daudzām ikdienā izmantotām frāzē, un idiomām (piemēram, "skābas vīnogas", "lauvas tiesa" utt).
***
Žans de Lafontēns (Jean de La Fontaine)
(1621‒1695)
Dzejnieks.
"Ar lūša aso redzi cita vainas skatām
Uz savām raugāmies ar kurmja acīm aklām."
Lafontēns
Franču dzejnieks, fabulas žanra aizsācējs franču literatūrā, tiek uzskatīts par vienu no slavenākajiem fabulistiem pasaulē, arī viens no atpazīstamākajiem franču autoriem. Saka, ka tam, kurš vēlas iepazīt frančus, esot jālasa Lafontēns. Dzejnieks dzimis 1621. gada 8. jūlijā turīga mežziņa ģimenē Francijas ziemeļos. Bērnību pavadījis dabas vidū. 1647. gadā jauneklis pārņēma sava tēva amatu un apprecējās ar pavisam jauniņu meiteni. Tomēr ģimenes dzīve un amata pienākumi nekavēju viņu pārcelties uz Parīzi un būtībā pavadīt tur visu mūžu, nododoties literatūrai un samērā bohēmiskam dzīves veidam, retu reizi apmeklējot ģimeni. Viņa ievērojamākais darbs ir „Fabulas” (1668‒1694), kur 12 grāmatās ir apkopotas 239 fabulas. Latviešu valodā Lafontēna fabulas pirmoreiz tikušas izdotas 1766. gadā Gotharda Frīdriha Stendera lokalizējumā. Sižetus fabulists ņēmis no antīkajiem autoriem un tautas pasakām. Lafontēna darbu nozīme slēpjas jaunā pieejā, no senajiem autoriem aizgūstot tikai sižetu. Šī jaunā daļēji lirisko, daļēji filozofisko fabulu žanra radīšanu nosaka dzejnieka raksturs, kurš meklēja brīvu poētisku izpausmes formu. Literatūrvēsturnieki atzīmē viņa sulīgo, tautai tuvo valodu, kas reizē padara fabulas grūti tulkojamas. Fabulu tulkotājs latviešu valodā, leģendārais aktieris Ēvalds Valters (1894–1994) teicis: „ (..) Un vēl mūs var valdzināt Lafontēna stils. Šis oriģinālais dzejnieks ir guvis pasaules slavu, savu fabulu ietērpdams tik graciozi izteiksmīgā tērpā, lai šo kailo Ēzopa radīto (sižetu) ar cieņu varētu ievest dižajā mākslas templī. (..) Lafontēnam zem saules viss ir dzīvs (..). Ar daudziem piemēriem viņš pierāda, ka dzīvnieks spriež un rīkojas gluži kā cilvēks. Cilvēkiem savukārt piemīt dažādu dzīvnieku rakstura iezīmes gan apslēptā, gan tīri redzamā izpausmē: ir mums čaklās skudras, ir mums bezrūpīgie siseņi, gan mušas, gan zebiekstes, gan sikspārņi (..). Lafontēns nekad neveido viennozīmīgus raksturus – ne ļaudīm, ne dzīvniekiem.”